Grāmatas var lasīt un filmas var skatīties - atkal un atkal.
Septiņas grāmatas un astoņas filmas. Neskaitāmi daudz fanu visā pasaulē. Stāsts par paralēlu dimensiju, kurā dzīvo, mācās un strādā cilvēki, kuri sevi dēvē par burvjiem un raganām. Šajā pasaulē viss ir citādāk. Apburti meži, kuros dzīvo kentauri, milži, troļļi un gigantiski zirnekļi. Lielāko daļu no šiem tēliem, kā arī vēl daudzus citus iepazinām jau pirms laiciņa. Lasot grāmatas vai skatoties filmas, katram tēlam ir piešķirta personība, raksturs un atsevišķs stāsts, kam just līdzi. Tā ir tikai maza, tomēr ārkārtīgi nozīmīga daļa no Harry Potter grāmatu un filmu sasniegumiem.
Visu vēl iespaidīgāku padara fakts, ka šo stāstu sarakstījusi viena persona, J.K Rowling. Pirmās grāmatas sarakstīšana aizņēma sešus gadus, tikmēr tās publicēšanu noraidīja 12 izdevniecības, līdz beidzot kāds atsaucās. Viens no Bloomsbury valdes locekļiem, izlēma šo grāmatu iedot savai astoņgadīgajai meitai, kurai tā iepatikās tik ļoti, ka uzreiz pēc pirmās nodaļas izlasīšanas, viņa pieprasīja sev visu grāmatu. Bloomsbury, kas tolaik vēl bija vien maza izdevniecība apvienotajā karalistē, neticēja Harija Potera grāmatas potenciālam, tomēr izlēma par labu tās izdošanai. Lielā mērā, par to varam pateikties mazajai meitenei – Alice Newton. Jāatzīst gan, ka grūti iztēloties un prognozēt tik milzīgus panākumus, lai arī kāda būtu grāmata. Šādus veiksmes stāstus var tikai piedzīvot, bet ne paredzēt.
Nākošās grāmatas tika sarakstītas daudz iespaidīgākā ātrumā. Ar katru nākošo gadu, tika izdota viena jauna, līdz beidzot, 2001. gadā kinoteātru ekrānus visā pasaulē rotāja filma, kas uzņemta pēc pirmās grāmatas stāsta motīviem – Harry Potter and the Sorcerer’s Stone. Sākot ar šo brīdi, filmas tika veidotas pat ātrāk par pašām grāmatām. Tas bija nepieciešams, lai varētu noturēt ticamību stāsta atveidoto tēlu vecumam. Jāatzīst, ka tas izdevās visnotaļ veiksmīgi, jo pēdējā filmā Daniel Radcliffe bija 22 gadus jauns, tikmēr viņa atveidotajam tēlam – 17.
Tā nu 10 gadus, šīs franšīzes fani tika izklaidēti regulāri. Grāmatas sekoja viena otrai, it kā J.K Rowling būtu tās visas sagatavojusi jau iepriekš, tikmēr Warner Brothers studija centās turēt līdzi. Šī tendence turpinājās, līdz 2007. gadā, grāmatu plauktus papildināja sērijas pēdējā nodaļa – Harry Potter and Deathly Hallows. Tai pat gadā, vien 10 dienas agrāk, kinoteātros parādījās arī sērijas piektā filma, un šķiet, tieši šī likumsakarība lika daudziem filmas faniem, kuri vēl nebija lasījuši grāmatu, beidzot to izdarīt. Kā teicis viens no filmā spēlējošajiem aktieriem – Jason Isaacs, šī grāmata ir kā narkotika, un pirmās četras tās daļas, lai iepazītos ar savu topošo darba vietu, viņš esot izlasījis vienā piegājienā.
Jason Isaacs nebija vienīgais aktieris, kurš iemīlēja šo stāstu, pirms vēl pats piedalījās tā atainošanā. Lasītāja, kura bez iepriekšējas pieredzes kameras priekšā, Evanna Lynch, tikai un vienīgi sava milzīgā entuziasma dēļ, kļuva par Luna Lovegood. Viņa bija viena no piedspatsmit tūkstošiem meiteņu, kas pieteicās atklātai atlasei. Lai arī pretī stājās daudz pieredzējušākas aktrises, Evanna dziļi ticēja, ka viņa ir Luna. Viena no gaišākajiem, sapņainākajiem un ekscentriskākajiem tēliem visā grāmatā. Luna prata saglabāt mieru un mīlestību pret sevi, pat šķietami bezcerīgākajās situācijās. Neskatoties uz to, ka savā būtībā, viņa ievērojami atšķirās no vienaudžiem, gaišā meitene šķita nesaulaužama savā garā, jo pieņēma sevi kā normālu, pat ja visa pasaule apgalvoja pretējo. Tieši šīs bija galvenās mācības, ko Luna dāvāja galvenajiem stāsta tēliem un lasītājiem.
Izcili piemeklēti aktieri, perfekti izstrādātiem tēliem, kuri dzīvo detalizēti pārdomātā pasaulē. Lai arī nekas no šīs burvju zemes, cik mums zināms, nav īsts, tā šķiet tik viegli sasaistāma ar mūsu ikdienas dzīvēm. Kā tas var būt, ka izdomātas burvju pasaules stāstos, ikkatrs no mums var atrast sevi? J.K Rowling spēja aizraut visu pasauli ar savas iztēles augļiem, tomēr jautājums par Harry Potter astronomisko sasniegumu atslēgu paliek aktuāls. Kāpēc vesela paaudze zina, kas ir šī stāsta varoņi? Kāpēc man, rakstot šo tekstu, ir tik silti nostaļģiska sajūta par stāstu, ko es pats fiziski nemaz nespētu piedzīvot?
Uzdodot šos jautājumus, neviļus nākas atzīt, ka līdzīgi kā mācību grāmatas skolā, arī šī grāmata, filma un stāsta varoņi dod atbildes tiem, kas tās meklē. Katrs tēls ir uztverams kā sava veida dzīves skolotājs, tikmēr pats esot tikpat apjucis kā viņa skolēni. Šī grāmata audzināja veselu paaudzi, turklāt, visnotaļ sekmīgi. Lai arī varētu teikt, ka kopējai pasaules iedzīvotāju evolūcijas gaitai, nav nekāda sakara ar bērnu grāmatām, ir jāpieņem fakts, ka tieši tas, kas mūs aizrauj visvairāk, spēj mums arī iemācīt visvairāk.
