Saulstariņš un Kašķis atkal runā!

Šomēnes iznācis jaunākais, kara spēļu giganta, Call of Duty veikums – Vanguard. Spēle mūs ved uz Otrā pasaules kara takām, konkrēti, īpaši veidotas specvienības gaitām. Piedaloties dažādās misijās, gan klajā kara laukā, gan slepenos uzdevumos, kur nedrīkst tikt manīts, mūsu uzdevums ir palīdzēt šiem drosmīgajiem kareivjiem piebeigt– ko gan citu, ja ne nacistus.

Saulstariņš: Spēle izskatās lieliski! Sajūtas ir tādas, it kā pats piedalītos karā, un pat vēl labāk, jo papildu pievienots stāsts ar vairākiem atzariem un interesantiem tēliem.

Kašķis: Jā, un nav arī pašam jāmirst un jānogalina.

S: O, tu ar te! Kā jaunais Call of Duty: Vanguard?

K: Tāds pats kā visi pārējie Call of Duty – vilšanās.
Katrā ziņā, ne labākā no šīs franšīzes spēlēm. Taču arī sliktākā nebūt nav.

S: Piekritīšu. Multiplayer atgādina visas iepriekšējās spēles, bet tas arī ir saprotami. Tas ir Call of Duty, un tādam tam ir jābūt. Ik pa diviem gadiem, mēs nopērkam jaunu stāstu, pāris smukus ieročus, bet kopsummā jau spēles ideja paliek nemainīga. Nošaut pretinieku zaldātus, tikmēr saglabājot savu dzīvību un ekstremitātes.

K: Tieši tā. Tas ir kārtējais Call of Duty, bet cik ilgi mēs turpināsim pirkt spēles, tikai tāpēc, ka tās ir?

S: Ko tu ar to domā?

K: Sporta, kara vai vienalga, kāda žanra spēles tiek izdotas bezkaunīgi no ražotāju puses. Burtiski tiek paņemta iepriekšējā spēle, uzlikti pāris updates, izveidots jauns stāsts, klāt 60 eiro –  paldies, un uz redzēšanos! Tas nav nopietni, ka par to, kas pēc principa ir tikai jauns DLC ar pāris foršiem skiniem, man jāmaksā kā par jaunu spēli.

S: Tad jau to pašu varētu teikt arī par visām pasaules filmām, izklaides iespējām un sportu kā tādu. Kāda jēga maksāt par abonomentu, skatīties Čempionu līgas finālu, ja tāpat tur atkal 22 džekiņi skries pa laukumu, dauzīdami bumbu. Filmas tad arī nevajag skatīties, kāda jēga – visas vienādas. Varēja vienkārši updeitot vecās filmas, lai labāka kvalitāte, un miers. Kādēļ lieki tērēties un radīt ko jaunu?

K: Nu tu arī salīdzinājumus atrodi! Kāds sakars futbolam ar Call of Duty? Tie ir divi pilnībā dažādi temati, abi gan vienlīdz garlaicīgi.

S: Tev jaunais Call of Duty škiet garlaicīgs?

K: Jā, visnotaļ. Tikai ar to krievu snaipera čiepu, ar viņu interesanti spēlēt. Protams, katram no tēliem ir atsevišķi mirkļi, kuros liekas wow, šī spēle ir patiešām forša, taču kopsummā, tā ir kārtējā gaļas mašīna, kur jānošauj miljons karavīru, līdz izdodas tikt gala misijā, kur jānošauj vēl miljons. Prasītos, lai Call of Duty, kā arī daudzu citu spēļu ražotāji, nedaudz pieliek klāt izdomu. Galu galā tā ir kara tēma, kas redzēta un atskatīta jau pārak daudz reižu. Lai spētu mani iepriecināt ar kārtējo kariņu, ir jābūt kam vairāk.

S: Un ko tu piedāvā?

K: Vairāk misijas, kur jāizmanto galvu, nevis tikai tupi jāšauj pa gaļas gabaliem.

S: Tas gan jā, izdzīvošanai karā bija nepieciešams atjautīgs prāts, vairāk par visu. Kāpēc mums šīs spēles tiek pasniegtas kā bezapstājas šaudīšanās, kad realitātē tā gluži nav. Nevarētu gan teikt, ka spēle nepiedāvā nekādas izklaides, bet nudien. Pat lielajā tanku cīņā, nav iespējams braukt ar tanku pašam. Tikai skatīties kā filmu.

K: Tur jau tā lieta. Ja es gribētu skatīties aizraujošu interaktīvu filmu par karu, tad es tā arī darītu. Šajā gadījumā, es gaidīju ainavisku un izaicinošu kara spēli, taču dabūju šo. Kaut kādu hibrīdspēli, kur vienīgais sarežģījums – nevar atšķirt pretiniekus no savējiem, jo īpaši online. Līdz ar to par realistiskuma trūkumu, neko pārmest nevar. Joprojām nesaprotu, kā tie nabaga cilvēki atpazina savējos no pretiniekiem, kara laikā.

S: Tā arī atpazina – iešauj un klausās, kādā valodā kliedz.

K: Jā, tikai pēc šādām pārbaudēm, spēlējot multiplayer, uz manis kliedz spēlētāji no Polijas. Šajā valodā zinu tikai 3 vārdus, neviens no tiem nav izmantojams kulturālā vidē, visi trīs no šiem vārdiem lido manā virzienā ikreiz, kad atkal iešauju kādam komandas biedram, jo gluži vienkārši nevar saprast, kas ir kas.

S: Vai arī, kad saskrienies ar pretinieku, bet neesi drošs, tāpēc abi uz 3 sekundēm, kaut ko dejojat, līdz pirmais attopas, ka drīkst šaut.

K: Vo, tieši tā arī ir!

S: Nu, tad ko darīsim, ir vērts spēlēt Call of Duty: Vanguard?

K: Spēlēt vērts ir, bet pirkt gan nē. Stāsts ir jauks, bet kā jau teicu, simtiem reižu atklausīts, izdzīvots, līdz ar to viegli paredzams. Man bija interesanti vien 20% laika. Pārējo laiku pavadīju ar mērķi, nošaut pēc iespējas vairāk nacistus.

S: Bet kā ar Zombiju spēles versiju? Tā izveidota spēcīgāka kā jebkad iepriekš.

K: Es nepirkšu spēli, lai uzspēlētu tās zombiju mini spēli. Pat ja tā ir lieliski izstrādāta, kas šajā gadijumā ir patiesība, arī zombiju padarīšana, šķiet, nedaudz aizgājis etaps.

S: Bet vērtējot objektīvi?

K: Zombiju versija ir labākā, kādu esmu pieredzējis. Ja tev patīk šaut dzīviem mirušajiem, tad spēli jāpērk noteikti.

S: Jā, šādam verdiktam es piekrītu! Katrā ziņā, vērts lejupielādēt spēli, ja tā būs bezmaksas. Stāsts ir kā patiesa atgriešanās Otrajā pasaules karā, sēžot savā dīvānā. Šī ir filma un spēle vienlaikus, kuru izstrādājuši sava žanra profesionāļi.

Ja prasās augstākā līmeņa šaudīšanās pieredzi, tad tirgū ir pieejamas labākas spēles. Arī no Call of Duty.